Nupat jau 100 gadus vecais mākslas virziens. Dominējoši franču manta. Lai gan tā atblāzmas varam sastapt ļoti daudz kur, tajā skaitā arī latviešu glezniecībā.
Agrīnā kubisma attīstības stadijā to sauc par analītisko kubismu. Tā attīstītāji- P.Pikaso un Ž.Braks. Tā ir aiziešana no realitātes. Ja Matiss un fovisti vēl saglabāja saiti ar reālismu un bija izteikti estēti, cenšoties radīt savu realitāti, bet tādu, kas iederas pārējā realitātē. Nu kā zieds starp citiem ziediem.
Tad analītiskais kubisms realitātes deformāciju gandrīz jau noveda līdz pilnīgai abstrakcijai. Reālisma klātbūtne te vairs tikai nojaušama. Par analītisko to sauc, jo tiek uztverts kā realisma izjaukšana pirmformās un tiek analizēta katra konkrētā priekšmeta vai personāža atsevišķā detaļa. Kaut kas no fraktāļu mākslas filozofijas, kur aiz atsevišķo detaļu formas un krāsas sāk pazust koptēls. Vai varbūt tā- no izjauktajām detaļām, kā no lego klucīšiem tiek salikts cits tēls kā sākumā bija paredzēts.
Pašas par sevi sarunas par reālisma analīzi tuvojās bezjēdzīgam absurdam. Te sarunām vispār būtu jābeidzas. Ir tikai dekoratīvs lauks. Viss pārējais ir lieks.
A.Matisam ir glezna, kurā akvārija zivtiņas redzamas gan no sāniem, caur akvārija stiklu, gan no augšas- tā atspulgā ūdens spougulī. Šī ideja tiek piesaukta arī analītiskā kubisma gadījumā.- Arī te varam redzēt, kā katrs atsevišķais gleznotā objekta elements tiek skatīts no dažādiem skatpunktiem vienlaicīgi.
Filozofiski raugoties- te reālisms sasniedz vēl lielāku, tādu kā superreālisma pakāpi, jo tas, ko dabā īsti neredzam- jo aizslīd perspektīvē vai aizliecas, tad šajos darbos katra neskaidrā detaļa tiek padarīta par skaidrāk redzamu. Tiakai kuram no mums tas atvieglo gleznas uztveri? Varbūt gleznas koncepts ir kā papildus bonuss tiem, kuriem vienkārši patīk iegūt baudu no mākslinieciskas filozofēšanas.
Galu galā kā gleznotāji, tā arī gleznu skatītāji ir pietiekoši dažādi un šeit ir runa par gleznām citai auditorijai nekā fovistu darbi. Tās ir intelektuālākas? Sadalījums gandrīz ģeometriskos laukumos, provocē uz eksaktām sarunām. Tā ir cita realitāte. Realitāte, kuras filozofijas mūsdienu variants ir fraktāļu glezniecība. Arī te realitāte ir kaut kur te patās, tomēr ieguvusi izskatu, kad kļūst nepazīstama. Tas ir kā skatīt noteiktu lietu ar acīm vai elektronu mikroskopā. Abos gadījumos mēs skatamies uz vienu un to pašu, tikai izskatās pavisam atšķirīgi.
Dekoratīvāka šī stila attīstības fāze, kuras elementus glezniecībā varam sastapt vēl tagad. Te dekoratīvisms ir estētiskākas, krāsaināks. It kā kaut ko pāņemis no fovistiem un kaut ko no analītiska kubisma. Jaunums- kolāžu izmantošana, atsevišķu burtu vai pat vārdu ierakstīšana gleznā ar dekoratīvu uzdevumu. Vienu vārdu sakot- glezniecība meklē jaunus instrumentus. Burti un vārdi kļūst līdzvērtīgi krāsai.
Ja analītiskajā kubismā, tie bija jaizrunā meklējot gleznas filozofiju, tad te vārdi ir tikai iegleznots vai ielīmēts mājiens ar kuru pietiek. Jo tā pat samezgloto filozofiju atsevišķo vārdu jēga ir tikai dekoratīva.- Neviens neko nesaprot, bet tie izraisa kaut kādas emocijas, kuras vienai cilvēku daļai patīk. Vieniem tās rada krāsas, citiem vārdi, vēl citiem- tie abi kopā. Tas arī viss. Sapratnei te nav nekādas nozīmes. Ir vienkārši jābauda. Nu gluži kā A.Matisa pieminētajā atpūtas krēslā. Tikai šoreiz uz šo krēslu tiek pieaicināti ne tikai ziedu, bet arī izjauktu velosipēdu estētikas cienītaji. Tā ir estētika, kura saka, ka uz izstāžu zāli nav jāierodas frakā, bet var arī nodilušos džinsos (ja vien tādi toreiz būtu izgudroti). Tā ir citas attieksmes radīšana. Smalkais tiek saradots ar rupjo, estētiskais ar neestētisko, izsmalcinātība ar prastumu, māksla ar atkritumiem. Tās ir citas emocijas. Vecās jau bija apnikušas, izsmēlušas sevi, kļuvušas neefektīvas. Kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots un radīja košu pārdzīvojumu.
Āfrikāņu mākslas ienakšana parādija, ka laba māksla nav tikai tā, kas atkārto mūžvecus akadēmiju stereotipus attieksmē kas ir pareiza glezniecība un kas nav. Arī ekspresionisti to pašu mēģināja pateikt saviem vārdiem. Galu galā- kā gribu, tā gleznoju, kas kuram daļa no kā un kā es savu gleznu būvēju. Galvenais- lai tā rada efektīvas emocijas. Viss pārējais ir tikai tāda runāšana ar kuras palīdzību kāds grib nopelnīt sev algu. Ne tā?
Tādējādi fovisti, ekspresionisti un kubisti ir pie sākuma šai estētikai un šai attieksmei. Attieksmei, kura nu jau dzīvo savus 100 gadus.
